Jauniešu DK ABI DIVI

 

Carnikavas pagasta jauniešu deju kolektīvs piedzima 2001. gada 12.septembrī. Dienā, par kuru mūsu vadītāji sacīja: „Šajā dienā patiešām notika pirmais mēģinājums. Uz to sanāca interesanti jaunieši - citi nopietni strādāt, citi brīnīties, citi tusiņa pēc - tā pa jokam. 9 puiši un 15 meitenes tika ieintriģēti ar A. Mielava un G. Baumaņa horeogrāfēto „Ripo nauda Daugavā". Netika smādētas arī tautas dejas (tas jau bija patiesais mērķis)". Un mūs tik tiešām ieintriģēja un aizrāva, Anita un Jānis mūs aizrāva līdzi sev trakajā deju dzīves virpulī...

Sākumā mums nebija nosaukuma, jo gribējām, lai nosaukums pats atnāk pie mums. Tomēr tā nenotika un mums nācās likt galvas kopā – kļuvām par jauniešu deju kolektīvu „Abi divi" (lai gan varējām būt arī „Gurķi un ruļļi" ). Nosaukumu nesam godam, jo tas izsaka mūsu dziļāko būtību, to, kāpēc vispār kāpjam uz skatuves – deja ir mīlestība, un mīlestībai ar vienu vien nepietiek. Mēs mīlam dejā...

 

Visā savas pastāvēšanas laikā neesam izlaiduši nevienuskati, kas noteikti vainagojies ar panākumiem. Sākām ar III pakāpi C grupā, savukārt nu jau esam izauguši līdz I – B grupā. Bet vai tad tie ir mūsu spēju griesti? ;) Tomēr spilgts mūsu vēstures pieturas punkts noteikti ir 2003.gada skate, kad cīnījāmies par dalību XXIII Vispārējos latvieši dziesmu svētkos. Jāatzīst, ka daudz ko darām ar vērienu, pie kā pieskaitāma arī šī skate. Ieguvām I vietu Rīgas rajona C grupas jauniešu deju kolektīvu konkurencē, saņemot 23,94 punktus no maksimāli iespējamajiem 25. Ko tas mums nozīmēja? Svētkos vietu vistuvāk skatītājiem, uz paša skrejceļa un neizsakāmu lepnumu un prieku par to, ko varam sasniegt.

 

Mūsu pirmais ceļojums uz ārzemēm nebija nedz tāls, nedz garš – uz Lietuvu. Taču tas viennozīmīgi bija spilgtu piedzīvojumu, atmiņu un pārdzīvojumu pilns. Tas kolektīva vēsturē ir neaizmirstams pieturas punkts. Kopš tā esam jau devušies vēl 6 tuvos un tālos ceļojumos. Kopumā esam koncertējuši Lietuvā, Vācijā, Slovākijā, Holandē, Morāvijā un Anglijā. Durvis uz visu plašo pasauli mums vēl aizvien ir vaļā!

 

Kopumā izdejoti nu jau vairāk kā 70 gan lielāki, gan mazāki koncerti. Esam uzstājušies gan kā viesi, gan viesus uzņēmuši paši. Mūsu pūrā esošo deju skaits nav pat aprēķināms, jo bez tautas dejām, mēdzam pievērsties arī citiem žanriem. Esam izdejojuši, gan Bībeles motīvus, gan 21.gadsimta straujo ikdienu. Tomēr pateicoties mūsu Anitas un Jāņa lielajai drosmei un entuziasmam, kā arī neizmērojamajam talantam, par savu lielāko trumpi uzskatām tieši koncertuzvedumus – „Pasaules radīšana", „Īsa pamācība mīlēšanā", „Sūnu ciema zēni", „Mīlestība ir kā ģifts"...Tie visi gājuši uz urrā un visbiežāk izdejoti vismaz divas reizes. Un kur nu vēl tās daudzās skatuves, ko esam iekarojuši – mūsu pašu Carnikavā piedejots vai katrs stūrītis – tautas nams, parks, pagasta centrs, Gauja, Kalngale, Garciems, pat pludmale un Gaujas krasts -, Mālpils kultūras nams, Daugavas stadions, Olaines kultūras centrs, Latvijas Nacionālā Opera, VEF kultūras pils, Latviešu Biedrības nams...

 

2006.gada septembrī nosvinējām arī savu pirmo nozīmīgo jubileju – apaļos 5, kas lika mums visiem sirdī kvēli noticēt, ka būs arī 55. Un ne jau bez mums – tieši tad mēs beidzot visi kopā izpildīsim slaveno „Kāsīts tup namiņā"! Tomēr, kas tad ir mainījies kopš tās liktenīgās septembra dienas, kad pirmo reizi sanācām kopā? Tik daudz kas, bet reizē nekas – joprojām esam tik pat dažādi. Kā mums ir izdevies saglabāt to pašu azartu un degsmi, dejas prieku un mīlestību? Laikam jau tas, ka mūsu galvenā vērtībavienmēr ir bijuši cilvēki – mēs paši, Anita un Jānis, skatītāji ...