Otrais sarunu loks "Skaņrades gars" izskanējis

Sagaidot pavasari, Carnikavas tautas namā “Ozolaine” turpinās šogad iesāktais izstāžu un sarunu cikls “Latvijas gars”, 4.martā atklājot izstādi “Skaņa, kas neeksistē” un tiekoties ar diriģentu Māri Sirmo, dziedātāju un komponisti Lauru Jēkabsoni, komponistu un sitaminstrumentālistu Rihardu Zaļupi sarunā “Skaņrades gars”, kuru vadīja mūzikas žurnālists un komponists Edgars Raginskis.

Jauno gleznotāju izstādē piedalās mākslinieces Madara Auzenbaha, Madara Lazdiņa un Sandra Strēle, vizuāli atklājot izgaistošās skaņas “nospiedumus” telpā, atmiņās un sajūtās kā arī pievēršoties klausīšanās kultūras atspoguļojumam vizuālajā mākslā un risinot skaņas priekšstatu un kustības aspektus.

Savukārt, sarunas “Skaņrades gars” gaitā mūziķi runāja gan par Latvijas valsts simtgadei veltītiem mūzikas projektiem, gan par latviešu dziedāšanas tradīciju, sākot no dziedāšanas ģimenē, līdz pat Dziesmu svētkiem, kā arī uzsvēra to īpašo un nozīmīgo, kas ir sajūtams, saklausāms un sasniedzams vienīgi šeit – Latvijā.

Runājot par amatierkoru kustību Latvijā un Dziesmu svētku repertuāru, Laura Jēkabsone dalās ar savu pieredzi: “Tu māci jaunietim “Gaismas pili” (red. – Jāzepa Vītola kora dziesma ar Ausekļa dzeju), veicot savu kormeistara darbu, un viņam nepatīk. Bet tajā brīdī, kad [jaunietis] ir iemācījies un izpilda dziesmu koncertā, tad tas ir mīļākais un cienījamākais skaņdarbs.  Vienkārši ir jāiegulda darbs.” Savukārt Māris Sirmais atzīst: “Tas, kas ir iekodēts Ausekļa vārdos, tas ir tas latviskuma kods. [..] Visu galvenokārt noteiks tas, cik talantīgi būs mūsu vadītāji. Es varu uzdot vienu jautājumu – kā tas var būt, ja ir divas baznīcas blakus, un Dievs ir viens, vienā baznīcā katru svētdienu ir pilns, bet otrā knapi uz svētkiem salasās cilvēki? Un visu jau nosaka nevis Dievs, bet tā personība, kas vada šo procesu.”

Sitaminstrumentālists Rihards Zaļupe par pievēršanos kompozīcijai un komponēšanai korim stāsta: “Ja mani bērnībā ļoti fascinēja ērģeles, kas pēc skanējuma ir ļoti tuvas manai marimbai (tikai man nav iespējas desmit balsis dabūt vienlaicīgi laukā), tad koris bija nākamais etaps, tas ir ļoti dziļi kaut kur iesēdies, un man patiešām ļoti, ļoti patīk rakstīt korim. Bieži vien, ja man ir jāraksta kāds simfoniskais darbs, lieldarbs, tad es varu par 70% garantēt, ka man vismaz piecas reizes ienāks prātā doma tur ielikt kori, lai ko arī pie mums Latvijā par to teiktu.”

Sarunā par koncertēšanas pieredzei un iespējām ārzemēs, kā arī par latviskuma apzināšanos, sarunas dalībnieki uzsver šādus aspektus - Rihards Zaļupe min: “Mēs, jaunieši, īpaši komponisti, un arī instrumentālisti, tik ļoti reti aizdomājamies par to, ka mūsu salīdzinoši jaunajā vecumā tiek dotas tādas iespējas [Latvijā], par kādām nevienā citā pasaules zemē nekas tāds vispār nevar ienākt prātā,” savukārt Laura Jēkabsone atzīst, ka bieži vien jāizbrauc ārpus valsts, lai saprastu to, cik labi ir tepat – mājās, Latvijā. “Man gribētos, lai mēs ikdienā arvien vairāk apzinātos latvietību, un nemeklētu laimi kaut kur citur,” novēl Laura.

Izstāde “Skaņa, kas neeksistē” Carnikavas tautas namā “Ozolaine” apskatāma līdz 2017.gada 24.aprīlim.